Mans maratona stāsts

Šis būs ļoti garš stāsts, jo tas nav stāsts tikai par to, ka es biju Atēnās un tieši savā 25. dzimšanas dienā noskrēju savu pirmo maratonu – distanci no Grieķijas pilsētas Maratonas līdz Atēnām. Tas ir stāsts ar daudz un dažādām emocijām un notikumiem, kas visi noveda pie tā, ka es to izdarīju. Man šo stāstu bija jāuzraksta kaut vai pašai sev, bet, ja Tu vēlies uzzināt par to, kā es līdz tam nonācu un kā man gāja, tad esmu vairāk kā priecīga dalīties ar savu Maratona stāstu!

Sapnis

Es sāku sapņot par savu pirmo maratonu jau uzreiz (labi, labi – varbūt tomēr dažas stundas vēlāk) pēc sava pirmā pusmaratona pieveikšanas pirms gandrīz precīzi 2 gadiem – 2011. gada oktobra beigās Ozolniekos. Tomēr nekad nesanāca tā kārtīgi pieķerties regulāriem treniņiem, vienmēr uzradās saaukstēšanās, komandējums uz ārzemēm vai kāds cits neattaisnojams attaisnojums, lai pārtrauktu centienus regulāri trenēties, kā arī gribējās, lai pirmais maratons būtu īpašs, nevis vienkārši noskriet kaut kur kaut kādā nesvarīgā datumā.

Viss sākās pirms aptuveni gada ar to, ka mana vislieliskākā kora absolūti trakais (labā nozīmē) diriģents 2012. gada beigās kādā mēģinājumā ierunājās, ka viņam ir radusies tāda ideja doties uz koru konkursu Maltā. Atceros savas pirmās emocijas toreiz – pilnīgi nenormāli! Šis stāsts gan īsti nav par to, kā tas viss attīstījās un kā mēs beigu galā tiešām aizbraucām uz šo starptautisko konkursu (par to būtu jāraksta atsevišķš stāsts) un cik lieliski mums tur gāja, bet par to, ka tad, kad pirmais šoks par diriģenta iecerēm bija pārgājis, es pieņēmu lēmumu, ka noteikti turp ir jādodas, un sākās nākamās dilemmas – vai braukt tikai uz konkursu vai palikt Maltā ilgāk, varbūt pie viena paviesoties kādā citā netālu esošā valstī.

Kaut kādā brīdī es aptvēru, ka konkurss Maltā notiek no 31. oktobra līdz 4. novembrim, kas nozīmē, ka pavisam drīz, 10. novembrī, ir mana 25. dzimšanas diena. Varbūt šo ceturtdaļgadsimta sasniegšanu atzīmēt kaut kā īpaši?

Godīgi sakot, es tā arī neatceros, kā tieši notika tas, kas notika tālāk, jo tas manī izraisīja tik daudz emociju, ka precīzi fakti ir aizmirsušies. Man šķiet, bija tā, ka es nolēmu paskatīties, vai gadījumā neilgi pēc konkursa beigām Maltā, šajā mazajā Vidusjūras valstiņā, nav ieplānots kāds skrējiens. Neko neatradu, bet nonācu līdz novembra sākuma sacensību kalendāram. Kāds man bija pārsteigums, kad ieraudzīju, ka 10. novembrī, tieši manā 25. dzimšanas dienā, Grieķijā notiks klasiskais Atēnu maratons! Šis vēsturiskais maratons no Grieķijas pilsētas Maratonas līdz Atēnām, no kura, kā leģenda vēsta, vispār radusies šī tik īpašā distance un tās nosaukums. Tieši manā dzimšanas dienā! Tieši manā ceturtdaļgadsimta dzimšanas dienā! Sirds sāka sisties straujāk, un šķita – tā ir pārāk lieliska sakritība, lai to tā vienkārši ignorētu. Pie tam Atēnas taču ir tik salīdzinoši tuvu Maltai!

History

Among all the Olympic sport events, the Marathon Race stands out as it was born by a true historic and heroic event.

It was a true triumph accomplished by a news-bearing foot soldier from ancient Athens, who announced – with his last words – the victory of the Greeks against the Persians during the Marathon Battle in 490 BC.

www.athensclassicmarathon.gr

Realitāte

Plāns šķita ģeniāls, un tomēr bija tik daudz jautājumu. Vai tas nebūs pārāk dārgi? Kā es tur viena aizbraukšu un skriešu? Vai atliks laika treniņiem? Tikai 2 nedēļas pirms tam ir Siguldas kalnu maratons, no kura noteikti negribējās atteikties, jo tas ir lieliskākais Latvijas skriešanas pasākums. Ko darīt, kā būt?

Laiks ritēja, bija pamazām jāsāk domāt par lidmašīnas biļešu rezervēšanu, daudziem koristiem bija līdzīgas dilemmas par to, ko īsti darīt pēc konkursa, kurp doties. Man pašai nebija nekādas skaidrības, bija vien šis tik skaistais sapnītis, kas tomēr šķita tik nereāls. Galu galā svarīgākais bija pats konkurss, nevis tas, ko darīt pēc tā. Bija skaidrs, ka pirms konkursa un konkursa laikā tāpat visa uzmanība būs balss taupīšanai, veselībai, kā arī daudz laika, emociju un enerģijas tiks veltītas korim un dziedāšanai. Kādi vēl treniņi maratonam?

Tomēr, tā kā negribējās pavisam atmest šo sapni par Atēnām, bet bija skaidrs, ka visticamāk tomēr neizdosies sagatavoties pašam maratonam, nolēmu, ka varētu jebkurā gadījumā pēc konkursa un dažu dienu atpūtas Maltā doties uz Atēnām. Galu galā nekad iepriekš nebiju tur bijusi, par šo pilsētu tik daudz kas dzirdēts, plus vēl tas, ka tā ir Grieķija – valsts, kura no iepriekšējā ceļojuma pa Grieķijas ziemeļiem vilina ar savu klimatu, dabu, bet pats galvenais – grieķu ēdieniem un burvīgo Ouzo (anīsa šņabis). Pie tam beigās viss iegrozījās tā, ka šim manam ierosinājumam par došanos uz Atēnām pievienojās vēl 6 citi kora biedri, tā ka es turp nedotos viena, kas bija pavisam jauks pavērsiens.

Lidojumi tika rezervēti. Bija agrs pavasaris. Par maratona ideju aizmirsu, nedomāju, īsti nebija laika. Citas domas, citi darbi, komandējumi, koris un kas tik vēl ne.

Pa vasaru sāku skriet pēc maratona treniņprogrammas ar domu – ja nu gadījumā izdomāju skriet to maratonu. Katru nedēļu kāpināju kilometrāžu, bet augusta vidū pēc Kuldīgas pusmaratona atkal viss noplaka, pat neatceros kāpēc. Pēc tam ik pa laikam paskrēju, bet neregulāri un neko nopietnu.

Kuldīgas pusmaratons 2013

Maratonam joprojām nebiju reģistrējusies. Reizi 2 nedēļās par to atcerējos un paskatījos, vai gadījumā reģistrācija jau nav beigusies.

Bija tikai 3 cilvēki, kuriem par šo ideju biju ieminējusies. Divi no viņiem arī ik pa laikam man to atgādināja vai skubināja pieteikties. Tādējādi es par to neaizmirsu, bet patiesībā man par to negribējās domāt, es nespēju pieņemt lēmumu. Man bija doma, ka vienreiz treniņrežīmā jāmēģina noskriet kāda 30+ kilometru distance, un, ja es to varēšu, vienalga kādā tempā, tad ir jāpiesakās, jo tas nozīmēs, ka es to varu.

Septembra vidū biju komandējumā Melnkalnē, kur diemžēl nesanāca paskriet, bet sanāca uzkāpt vienā ~500 metru pakalnā un vienā ~2500 metru kalnā, pieveicot aptuveni 1500 kāpuma metrus. Tas vairāk šķita kā treniņš Siguldas kalnu maratonam, nevis maratonam, bet vismaz kaut kāds treniņš.

Vienā no Melnkalnes augstākajiem kalniem - Bobotov Kuk

Pirmais solis

Ar lielu novēlošanos oktobra sākumā beidzot izdevās noskriet garo 30+ km treniņu. Līdz šim garākais, ko biju, skrējusi, bija 27 km kaut kad vasarā. Tagad nolēmu skriet apkārt Ķīšezeram – pa Jaunciema gatvi, pa šoseju, kur bieži brauc smagie auto, bet es zināju, ka, ja mēģināšu skriet pa mežu, es visticamāk apmaldīšos. Tā kā man nav GPS pulksteņa, tad skrēju, tikai aptuveni nojaušot noskrieto attālumu. Kad pēc četrarpus stundām atgriezos mājās, bija skaidrs, ka vajadzētu būt vismaz kādiem 34 km. Mājās kartē izmērīju, un sanāca ~37 km. Biju ļoti priecīga un gandarīta – es to varu!

9. oktobrī, gandrīz precīzi mēnesi pirms maratona, beidzot oficiāli reģistrējos Atēnu maratonam un samaksāju dalības maksu. Kā reiz neilgi pēc tam mājaslapā parādījās uzraksts, ka reģistrācija ir beigusies, jo visas vietas ir aizpildītas. Biju paspējusi gandrīz pēdējā brīdī.

Tomēr es nevienam neteicu, ka esmu pieteikusies, jo vēl joprojām biju diezgan nedroša par to, kā viss iegrozīsies, vai vispār mēģināt skriet, un, ja mēģināt, tad - vai izdosies. Labāk nevienam neteikt. Ja sanāks, tad būs izcili, bet, ja nē, tad tas arī būtu diezgan loģiski, un tikai es vienīgā par to zinātu.

2 nedēļas līdz maratonam

Pēdējās 2 nedēļas pirms došanās uz Maltu pagāja nemanot. Darbā jāiespēj izdarīt viss, lai varētu doties prom un 2 nedēļas ne par ko nedomāt. Kora mēģinājumi, koncerts pirms aizbraukšanas. Kaut kā izdevās izbrīvēt kalendārā vietu vismaz Ozolnieku pusmaratonam, kuru skrēju jau 3. gadu pēc kārtas – galu galā tur es 2011. gadā skrēju savu pirmo pusmaratonu un pēc tam nākamajā gadā tika izskriets mans šī brīža pusmaratona personiskais rekords. Abi līdzšinējie Ozolnieku pusmaratoni bija mani otrie mīļākie gada skriešanas svētki. Šī gada Ozolnieku pusmaratons diemžēl bija emocionāli ļoti smags un nesniedza ne tuvu tās emocijas, ko divus iepriekšējos gadus, bet tas jau atkal ir cits stāsts.

Ozolnieku pusmaratons 2013

Pasākums, ko ļoti gaidīju un no kura nespēju nekādi atteikties, kaut arī veselais saprāts teica, ka to nevajadzētu darīt – Siguldas kalnu maratons, kas notika tieši 3 dienas pirms došanās uz Maltu. Nākamajā dienā pie tam vēl bija paredzēts kora papildmēģinājums, pēdējais mēģinājums pirms došanās prom. Es biju pieteikusies 53 km distancei, jo es to ļoti vēlējos un citādāk nemaz nespētu. Jau pagājušo gad biju šo distanci pieveikusi, biju lielā sajūsmā, un šī gada pasākumu gaidīju jau kopš pagājušā gada finiša. Lai vai kā, bija jādomā par balsi un veselību, tāpēc sevi mierināju ar domu, ka, ja būs slikti laikapstākļi, ja kādā brīdī jutīšu, ka nejūtos labi un ka varētu saaukstēties, tad vienmēr taču varu izstāties, varu noskriet 14 vai 33 km, nav jau obligāti jāpieveic pilnā distance. Kaut kur zemapziņā es tomēr apzinājos, ka es tā vienkārši nespēšu izstāties, es tik ļoti šo brīdi biju gaidījusi. Kad jau pirmajā aplī bija lietus un vējš, bija skaidrs, ka manai balsij un veselībai tas labi nebeigsies un vajadzētu stāties ārā. Bet vai tad es to spēju izdarīt? Nē. Pie sevis ik pa laikam domāju – vēl tikai nedaudz, un, ja tiešām būs slikti, tad izstāšos. Izstāties taču var vienmēr. Beigās es tā arī nespēju izstāties.

Siguldas kalnu maratons 2013

Sajūtas finišā, protams, bija izcilas. Biju tik laimīga. Uz brīdi aizmirsu par visu pārējo, par to, ka pēc 56 stundām ir lidmašīna uz Maltu, par to, ka esmu reģistrējusies maratonam, kas būs tieši pēc 2 nedēļām, par to, ka plaušās ir tāda sajūta, kāda parasti uzrodas tieši pirms saslimšanas. Es jau otro gadu biju pieveikusi Siguldas kalnu maratona garo distanci, man bija 2 Monblāna punkti, es biju eiforijā, un nekas mani tajā vakarā nespēja saskumdināt.

Siguldas kalnu maratona finišs

Ap to laiku es izlēmu vismaz vienam cilvēkam pateikt, ka plānoju skriet Atēnu maratonu – Imantam, jo zināju, ka viņš arī ir pieteicies, un šķita, ka būtu tikai loģiski to atklāt vienīgajam Atēnu maratona dalībniekam, kuru pazīstu. Citiem joprojām negribējās teikt, jo nebija ne jausmas, kas notiks tuvāko 2 nedēļu laikā.

Tās atlikušās 2 dienas starp Siguldas kalnu maratonu un lidojumu mans galvenais mērķis bija saglabāt labu veselību un balsi. Es zināju, ka esmu izdarījusi savā ziņā ļoti lielu neprātību, piedaloties Siguldas kalnu maratonā, un ka es sev to nepiedošu, ja es uz tik svarīgu konkursu pazaudēšu balsi. Es nevienam savam korabiedram neteicu, ka esmu piedalījusies. To zināja tikai cilvēki, kuri paši bija Siguldas kalnu maratonā tajā dienā un mani redzēja. Man bija sirdsapziņas pārmetumi, bet es nespēju nožēlot piedalīšanos. Lai vai kā, brīnumainā kārtā ar ķiplokiem, dzērvenēm, medu, groku un kāju mērcēšanu sinepjūdenī man tiešām izdevās nesaslimt, es fiziski jutu, kā organisms cīnās ar to saaukstēšanos, kas pavisam pamazītēm jau bija sākusi piezagties.

Aizlidoju uz Maltu sveika un vesela, un tur jau bija tik silts un saulains, ka par to vairs nebija jāuztraucas. Konkursa dienas pagāja nemanot – daudz patērētu un iegūtu emociju un enerģijas, daudz notikumu, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Tieši nedēļu pirms maratona, kad konkurss bija beidzies, kārtīgi izballējāmies ar saviem lieliskajiem korabiedriem, nosvinot mūsu 3 zelta diplomus un uzvaru tautas mūzikas kategorijā. Tas bija ļoti īpaši.

Mans vislieliskākais koris pasaulē

Pēc konkursa ar maniem 6 līdzbraucējiem palikām vēl dažas dienas Maltā, lai kārtīgi apskatītu visu, ko konkursa laikā neizdevās apskatīt. No alkohola gan tajā pēdējā nedēļā atteicos – sāku klusībā skaitīt dienas, cik palikušas līdz maratonam. Tajā pat laikā visādi citādi tas joprojām bija mana prāta tālākajos nostūros, negribējās par to daudz domāt, jo baudīju jūru, sauli un lielisko kompāniju.

Azur Window Gozo salā Maltā

Atpakaļceļa vairs nav

Tā nu bija pienācis 8. novembris, divas dienas pirms maratona. Nakts no 7. uz 8. novembri praktiski negulēta, jo lidojums no Maltas uz Atēnām bija piecos no rīta. Tajā rītā, diezgan nogurušā un saīgušā noskaņojumā, man beidzot pieleca, ka ir jau 8. novembris, ka ir palikusi tikai viena normāla nakts līdz maratonam, un tas, ko es nodomāju, bija – kāds vēl maratons, es taču nemūžam nevarētu noskriet maratonu, jo sevišķi pēc šādas negulēšanas un pārguruma. Kad tikām viesnīcā ap 9 no rīta,  uzreiz aizmigām, kaut arī mums, 7 cilvēkiem, tajā brīdī bija pieejamas tikai 3 gultas, bet tas nebija svarīgi – galvenais kaut kur nolikties guļus.

Kad pēcpusdienā pamodāmies, devāmies kāpt pakalnā, no kura paveras burvīgs skats uz Atēnām. Pēkšņi dzīve atkal bija skaista. Beidzot aptvērām – mēs esam Atēnās! Šajā tik vēsturiskajā un unikālajā pilsētā. Nokļuvām pakalna virsotnē tieši brīdī, lai paspētu redzēt, kā pēdējie saules stari pazūd aiz kalniem. Augšā pavadījām diezgan ilgu laiku, es jutos tik labi. Viena no pirmajām vietām, ko sameklēju, skatoties uz Atēnām no augšas, bija Panathinaikos stadions – pirmo moderno olimpisko spēļu norises vieta 1896. gadā un klasiskā Atēnu maratona finišs. Tajā brīdī es beidzot aptvēru – pēc mazāk kā 48 stundām ir mana 25. dzimšanas diena un esmu pieteikusies skriet maratonu. Rīt ir pēdējā diena, kad varu izņemt numuru. Tas brīdis ir pienācis. Tur, pakalna virsotnē, es beidzot arī pateicu saviem līdzbraucējiem par savu sapni, par ko nebiju uzdrīkstējusies teikt gandrīz nevienam. Es nezināju, kā to pateikt, tāpēc teicu aptuveni tā: „Man jums ir kaut kas jāpasaka.” Tajā brīdī, man šķiet, neviens neiedomājās, ka tālāk sekos tas, kas sekoja: „Man ir tāda doma, ka es varbūt varētu mēģināt parīt noskriet Atēnu maratonu.”

Panathinaikos stadions rietošās saules gaismā

Viss. Bija pienācis brīdis, kad atpakaļceļa vairs nebija. Nākamajā dienā devos izņemt numuru. Nekad mūžā nebiju bijusi tik milzīgā hallē, kur viss ir pilns ar skrējējiem, viņu atbalstītājiem, visdažādākajiem sporta uztura un apģērba stendiem. Diezgan smieklīgi bija tas, ka organizatori bija pazaudējuši manu numuru, ilgu laiku to nevarēja atrast. Tomēr visu cieņu organizatoriem – savu mūžu nebiju redzējusi tik ārprātīgi daudz brīvprātīgo, šķita, ka viņu ir vairāk nekā nepieciešams, ar krietnu rezervi, tāpēc vienmēr bija kāds, kuram kaut ko pajautāt, viņi šķita tik atbrīvoti, nepārslogoti un ļoti gatavi vienmēr palīdzēt. Mans numurs pēc 20 minūtēm atradās, viss bija kārtībā.

9. novembri pavadījām vienā no daudzajām Atēnu pludmalēm Egejas jūras krastā. Bija saulaina, skaista diena. Es būtu bijusi gatava arī kāpt kādā kalnā, bet droši vien labi, ka pēdējo dienu pirms maratona sanāca atpūsties un sevi nepārslogot. Sauļojāmies, peldējāmies sāļajā jūrā, dzērām frappes, fotogrāfējāmies, spēlējām jau tik ļoti ierasto kāršu spēli Uno, kas šī brauciena laikā bija kļuvusi par vienu no trim mūsu iemīļotajām spēlēm, kuras spēlējām, kad braucām autobusos, gaidījām lidmašīnas un visādi citādi izklaidējāmies. Sagaidījām burvīgu saulrietu, un es sapratu, ka nākamreiz, kad redzēšu sauli, būšu pilsētā Maratonā.

Atpūta Atēnu pludmalē

10. novembris

Maratona starts bija 9.00 no pilsētas Maratonas, kas, kā jau to varētu nojaust, ir aptuveni 40 km attālumā no Atēnām. No Atēnām tika organizēti autobusi visiem skrējējiem laikā no aptuveni 5.00 – 6.30. Ja nokavē pēdējo autobusu, tad pats vainīgs. Es biju nolēmusi ierasties ap 5.30, jo nebiju tik pārliecināta, vai pareizi saprotu, kur man jābūt un kas jādara, tāpēc labāk laicīgāk.

Iepriekšējā naktī tā arī neizdevās aizmigt. Gāju gulēt ap 22.00, pat iedzēru kaut ko nomierinošu, lai būtu vieglāk atslēgties, bet nekādi nevarēju iemigt. Biju tik ļoti uztraukusies. Man līdz šim tā īsti nebija bijis laika un vēlmes par to domāt, tāpēc tagad, šķiet, smadzenes centās iespēt visu līdz šim neizdarīto. Pie tam vēl tas, ka tā bija mana 25. dzimšanas diena. Tik nozīmīga diena. Kaut kādā mērā tāds kā pagrieziena punkts. Bija tik daudz domu, tik daudz emociju, tik liels satraukums.

Plkst. 4.30 sāku gatavoties. Saģērbos, pieliku numuru, saliku organizatoru dotajā maisā/somā visu, kas nepieciešams. Baidījos kaut ko aizmirst. Ilgu laiku nevarēju saprast, vai ņemt līdzi telefonu, bet labi, ka beigās paņēmu. Nezinu kāpēc, bet uztaisīju bildi pati ar sevi. Šķita, ka tas ir tāds vēsturisks mirklis, gribējās to iemūžināt. Tā brīža emocijas, satraukumu un tajā pat laikā apņēmību. 

10. novembra pašā rīta agrumā viesnīcā

       Devos uz metro. Ielās varēja redzēt vien dažus cilvēkus, bet tie bija skrējēji. Metro bija pilns ar skrējējiem. Izkāpjot no metro, tur jau sagaidīja ļoti daudz brīvprātīgo – viņi veidoja gandrīz tādu kā eju, pa kuru jāiet, lai nokļūtu līdz autobusiem. Viņi visi vienkārši stāvēja, smaidīja, teica „kalimera”, kas grieķu valodā nozīmē „labrīt” un „labdien”, daži pat aplaudēja. Vārdu „kalimera” es tajā dienā dzirdēju vismaz tūkstoš reižu, es nepārspīlēju. Tā nu es pavisam vienkārši nokļuvu vienā no autobusiem, kuri garā rindā stāvēja un pildījās ar skrējējiem. Man blakus apsēdās sieviete no Nīderlandes, un mēs gandrīz visu ceļu runājām. Viņai šis bija jau 3. maratons. Kad es pateicu, ka man pirmais, viņa teica, ka es esot galīgi traka, ja šo izvēlos par savu pirmo maratonu, ņemot vērā tā reljefu. Es, protams, biju jau iepriekš izpētījusi trases reljefu, lasījusi cilvēku stāstus, cik šis ir grūts maratons, bet es laikam to kaut kā īsti līdz galam neaptvēru vai arī nemaz negribēju censties aptvert. Jebkurā gadījumā mani nekas nebūtu sagatavojis tam, kas sekoja, un labi vien ir, ka es to nenojautu, citādāk nekad mūžā nebūtu nemaz mēģinājusi, vismaz ne bez kārtīgas un atbilstošas trenēšanās.

Autobuss brauca pa maratona trasi, bet ārā bija tumšs, tāpēc neko daudz nevarēja redzēt. Visu brauciena pirmo pusi skaidrā angļu un grieķu valodā tika laists ieraksts, kurā tika pateikta pilnīgi visa nepieciešamā informācija skrējējiem. Tas šķita tik ļoti pārdomāti un profesionāli – lai kādi jautājumi man būtu bijuši, visi tika atbildēti. Kad nokļuvām Maratonā, es blakussēdētājai teicu „Nu re, esam klāt, nebija jau nemaz tik tālu!”

Pie Maratonas stadiona biju ap 7.00, divas stundas pirms starta. Nekad nebiju tik laicīgi bijusi sacensību starta vietā. Tomēr skrējēju jau bija diezgan daudz. Bija ļoti auksts, labi, ka biju uzvilkusi siltas drēbes virs skrienamajām drēbēm. Organizatori iedeva plastmasas maisus, kuros patverties no vēsā gaisa un vēja. Saule bija uzlēkusi, bet vēl aizvien bija aiz kalniem, tāpēc nesildīja. Man šķita – ko es divas stundas darīšu? Bet beigās laiks pagāja nemanot, bija tik daudz kā interesanta apkārt. Sēdēju, ēdu banānu, skatījos uz cilvēkiem, tik daudz dažādiem cilvēkiem, šķietami no visām pasaules malām. Viens vīriņš, varētu būt vecumā ap 70, apkārtējos izklaidēja ar īpatnējiem iesildīšanās vingrojumiem – stāvēšanu uz galvas un kūleņiem. Tādu piemēru bija daudz – bija tik aizraujoši to vērot. Tad pamanīju Imantu – biju tik priecīga, ka šajā ļoti daudzo cilvēku pūlī tomēr izdevās viņu satikt. Pieskrēju klāt, parunājāmies, aizgājām uz startu, uztaisījām kopbildi. Viņš pateica, ka šo distanci esot skrējis jau pavasarī un ka trase esot ļoti grūta, ko es biju jau tik daudz dzirdējusi un lasījusi, bet viņa teiktais tomēr lika uzmesties zosādai. Varbūt tāpēc, ka ārā joprojām bija auksts.

VSK Noskrien kopbilde pirms starta

Maratons

Pirms starta bija dažādas uzrunas. Paskatījos pa kreisi no sevis – mastā vējā plīvoja Latvijas karogs. Uzrunu teica svarīgi cilvēki, bet tas, kas tiešām aizskāra dvēseli un lika sariesties acīs asarām, bija Bostonas maratona organizatora uzruna. 1 minūti ilgs klusuma brīdis Bostonas maratona upuriem.

No kalniem beidzot bija izlīdusi saule. Šī diena solījās būt karsta, bet vēl neilgi pirms iešanas starta koridorī tomēr bija grūti izlīst no organizatoru dotā plastmasas maisa – tas iepriekšējās 2 stundas bija ļoti noderējis.

Neilgi pirms starta

Starts. Ļoti patīkams satraukums. Šī ir mana 25. dzimšanas diena, esmu pilsētā Maratonā un tūlīt skriešu savu pirmo maratonu! No šīs apziņas vien acīs sariesās aizkustinājuma asaras. Neilgi pirms starta vēl biju saņēmusi uzmundrinošas īsziņas un apsveikumus, kas deva vēl lielāku apņēmību un sparu.

Pirmie 10 km pagāja nemanot. Skatījos uz skrējējiem, baudīju atmosfēru, lasīju uzrakstus uz skrējēju krekliem, kas bija tik oriģināli un katrs šķita kā vesels stāsts. Kaut kad šajā laikā man pa īstam apritēja 25 gadi, jo esmu dzimusi neilgi pēc 9 rītā.

Un tad sākās īstā jautrība. Šī maratona reljefs ir tāds, ka, sākot no aptuveni 10. līdz pat aptuveni 32. kilometram gandrīz visu laiku ir jāskrien augšup. Kā pirms starta teica Imants, šis lēzenais kāpums tevi pamazām, bet tā pamatīgi turpmāko 20 kilometru garumā vienkārši nokausē. Neatceros precīzu citātu, bet tas bija ļoti spēcīgi. Tā arī bija. Pa retam tur bija kāds neliels, īss lejupskrējiens, bet lielākoties visi tie aptuveni 20 kilometri iet uz augšu.

Līdz 22. kilometram viss gāja kā pa diedziņu – lēzenie kalniņi nebija viegli, bet kaut kāda sagatavotība uz kalniņiem jau man bija. Es skrēju diezgan mierīgā tempā, jo zināju, cik daudz vēl priekšā, bet apņēmīgi cīnījos, viegli nebija. Man atmiņā ļoti spilgti palicis brīdis, kad kādā lēzenā augšupskrējienā mani apdzina vīrietis, kurš tādā kā ratiņkrēslā stūma pa priekšu bērnu. Es biju priecīga, ka viņš mani apdzina. 

Pēc 22. km notika lūziens. Bija jau ļoti karsts, kaut kur redzēju termometru, kas rādīja +28 grādi pēc Celsija, nekur nebija ēnas, visu laiku pa šoseju cepos kā uz pannas. Redzēju debesīs dažus mākoņus, bet šķita, ka tie speciāli iet garām saulei, lai to neaizklātu. Ik pa 2,5 km ņēmu ūdeni, nedaudz iedzēru un pārējo uzlēju sev virsū – uz galvas, sejas un visas priekšējās ķermeņa daļas. Bija tāda sajūta, ka tas neko nedod, bija tik sasodīti karsti. Es grūti panesu karstumu (neskaitot pirtis), kur nu vēl skrienot. Kad skatījos laika prognozes un solīja +20 grādus, domāju, ka tas vēl varētu būt kaut cik ciešami. Bet bija daudz karstāk.

Pēc 22. km sākās pilnīgs ārprāts. Es, godīgi sakot, šobrīd īsti nespēju noticēt un aptvert to, kā es pārvarēju nākamos aptuveni 5 kilometrus. Es sāku pāriet soļos, sākumā attaisnojos, ka tas ir tikai tāpēc, lai apēstu savas skrējienā pirmās un, kā beigās izrādījās, vienīgās 2 želejas un enerģijas batoniņu, bet īstenībā es vienkārši vairs nespēju paskriet. Man sāka reibt galva, gribējās aiztaisīt acis. Es aiztaisīju, un gāju aizvērtām acīm, bet drīz vien sapratu, ka es grīļojos un neeju taisni. Nodomāju – es negribu, lai mediķi, kuri tur bija, šķiet, ik pa 1 km, mani noņem no trases – tāpēc atvēru acis un vienkārši gāju uz priekšu, lai cik mokoši tas bija. Apēdu želejas – tās bija nenormāli pretīgas, bet ēdu, jo kaut kāda tāla saprāta balss teica, ka vajag un vajadzēs enerģiju. Labi, ka nepalika slikti, jo želejas bija tiešām negaršīgas – ļoti, ļoti saldas. Noskaloju ar daudz ūdens. Gāju, gāju un gāju. Par izstāšanos nevarēja būt ne runas, bet es tajā brīdī nespēju iedomāties, kā es varētu nokļūt līdz tam 32. kilometram, kad beidzot beigtos kāpums. Vai kā vispār nokļūt līdz Atēnām – par to bija pavisam nereāli domāt, tāpēc koncentrējos uz kādu pirmo atskaites punktu. Sāku veikt aprēķinus, vai paspētu 8 h kontrollaikā, ja šādā tempā turpinātu iet līdz finišam. Lasīju uzrakstus uz skrējēju mugurām. Paņēmu rokās telefonu, izlasīju apsveikuma īsziņas, kas mani uzmundrināja. Emocionāli sāku nobriest tam, ka ir jāskrien, bet kājas vēl nebija gatavas klausīt.

Biju tā nogājusi ar nelieliem skriešanas elementiem līdz aptuveni 27. kilometram. Biju izcīnījusi ļoti smagu emocionālu cīņu pati ar sevi. Tad bija kaut kāds klikšķis, un es sāku skriet. Es nezināju, cik tālu tā tikšu, joprojām bija smagi, bet es vienkārši skrēju, neko nedomājot. Galvā joprojām bija tāds kā tukšums un joprojām bija ārprātīgi karsti, bet es kaut kā saņēmos. Tad es sāku domāt par cilvēkiem, kuri ir mani iedvesmojuši skriet, par to, kā es sāku skriet, par to, kā esmu cīnījusies ar sevi Siguldas kalnu maratonā, par to, kā cilvēki pieveic 100 un vairāk km distances, cik viņiem tajās ir grūti, bet kā viņi cīnās par uzvaru, atcerējos daudzus lasītus un dzirdētus stāstus un konkrētus citātus. Atcerējos, ka šī taču ir mana dzimšanas diena! Un sapņoju par to, kā es ieskriešu finišā Atēnās – stadionā, kur notika pirmās modernās olimpiskās spēles. Es domāju par šo lielisko ceļojumu, par kori, par konkursu Maltā, par to, kā dzima šī ideja, šis sapnis, ka esmu šeit nokļuvusi, ka viss taču ir tik lieliski, ka kaut kur Atēnās Akropolē ir mani lieliskie līdzbraucēji, kuri noteikti tur par mani īkšķus un kurus es satikšu pēc finiša, es jau iedomājos viņu prieku par to, ka esmu finišējusi.

Tad notika kaut kas negaidīts. Bija aptuveni 28. kilometrs, es biju drusku atslēgusies no realitātes un dzīvoju savā pašmotivācijas pasaulītē, kādu ilgāku laiku nebiju pavērsusi skatu uz atbalstītājiem trases malās, jo skatījos kaut kādā tālā nefokusētā punktā, tāpēc mana pirmā doma bija, ka man tikai rādās, kad ar perifēro redzi sev kreisajā pusē ieraudzīju savus līdzbraucējus. Pilnībā neaptverot, kas notiek, es sāku māt ar roku, jo šķita, ka viņi mani neredz. Varbūt tā bija tikai ilūzija? Bet nē – pēkšņi klusumu, kurā biju iegrimusi pēdējos kilometrus, pāršalca skaļi saucieni „Inga, Inga, Latvija, sarauj, tu to vari!” un plakāti, no kuriem tajā brīdī es tā kārtīgi izlasīju vien „25” un „Airē!”. Un tad blakus parādās sprintā man garām skrienošie Līga un Rihards, kuri sākumā nebija mani pamanījuši, bet tad bija izdzirdējuši, ka pārējie mani sauc, centās mani apdzīt, lai varētu nofotogrāfēt. Un joprojām skaļi saucieni, un vēl citi atbalstītāji, kuri arī „sita pieci”, un vēl, un vēl... Tajā brīdī viss notika tik ātri, emociju bija tik daudz, es nesapratu, kas notiek, tāpēc pirmais, ko teicu, bija „Ko jūs šeit darāt? Kāpēc jūs neesat Akropolē?”. Bet es biju tik ļoti lielā sajūsmā. Tas bija tik negaidīti. Tik lielisks pārsteigums. Man acīs sariesās laimes asaras.

Kamēr es mocījos pie aptuveni 25. kilometra

28. km

Es gribēju apstāties, lai ar viņiem parunātos, bet pēkšņi mans organisms bija pilnībā atguvies, ieguvis jaunu spēku, gan fizisku, gan emocionālu, un sāka lidot. Bija atlikuši vēl 4 kāpuma kilometri, bet es skrēju. Visus pēdējos 14 kilometrus es noskrēju ar konstantu smaidu sejā. Es pārstāju smaidīt tikai tad, kad tiku pie sen gaidītās kolas, lai gan iekšēji smaidīju arī tajā laikā. Atceros, ka kaut kādā brīdī nodomāju – man šķiet, ka smaids palīdz arī manai aerodinamikai – ja pārstāšu smaidīt, tad ātrums kļūs lēnāks. Skrēju un smaidīju. Tie 4 atlikušie kāpuma kilometri bija nieks. Kaut kādā brīdī kāds blakus skrējējs teica citam skrējējam – šis ir pēdējais kalns augšup. Bija pienācis 32. kilometrs!

Pēdējie 10 kilometri pagāja nemanot. Līdzīgi kā pirmie 10 un tomēr tik ļoti citādāk. Es lidoju. Man bija sajūta, ka lidoju. Es pat neatceros, vai man kaut kas sāpēja un vai man bija grūti vai nē, bet es lidoju un smaidīju. Es jau biju eiforijā, nemaz nevajadzēja nokļūt līdz finišam, lai es nokļūtu šajā absolūtajā laimes stāvoklī. Varbūt man sāpēja, nezinu, bet, ja tā, tās bija patīkamas sāpes.

Kaut kādā brīdī aptvēru, ka jau esmu Atēnās, bet līdz finišam vēl bija vairāki kilometri. Visu laiku gaidīju, kad atkal parādīsies mani līdzjutēji un atbalstītāji – varbūt finišā, varbūt ātrāk, man nebija ne jausmas, bet es tik ļoti gribēju viņus redzēt. Pienāca 40. kilometrs, un tur viņi bija – atkal skanēja mans vārds, uzmundrinājumi, apsveikumi. Visus pēdējos 12 kilometrus es, kā man šķita, visu laiku biju apdzinusi citus skrējējus, neatceros nevienu, kurš būtu apdzinis mani, bet tajos pēdējos kilometros man šķita, ka apdzenu vēl divreiz vairāk cilvēku. Mani līdzjutēji man deva vēl vairāk spēka kā viņi bija jau man devuši.

Pēdējie kilometri

Es burtiski aizlidoju līdz finišam. Varbūt ne ātruma ziņā, bet man personīgi tā bija tāda kā turbo fāze, kurā es nesos visiem garām. Es nezināju, cik tālu ir līdz finišam, zināju, ka tuvu, bet kilometru atzīmes vairs nespēju saskatīt. Nebija arī tik svarīgi. Es jau biju piepildījusi savu sapni. Es jau biju uzvarējusi. Viss jau bija daudz labāk nekā jebkad to biju izsapņojusi – es ne tikai tūlīt finišēšu savu pirmo maratonu, bet manā dzīvē ir tik daudz lielisku cilvēku. Gan tie, kuri bija ar mani Atēnās, gan tie, kuri turēja īkšķus Latvijā.

Vēl viens pagrieziens, un skatam paveras burvīgais stadions. Kaut kur simts metrus priekšā – finišs. Es absolūtā laimes sajūtā paceļu gaisā rokas, vēl platāk pasmaidu un ieskrienu finišā tā, it kā tikko būtu uzvarējusi visus, bet pats galvenais – sevi. Pēkšņi sāk skanēt Bon Jovi dziesma „It’s my life”. Man acīs jau atkal aizkustinājuma asaras. Man kaklā iekar medaļu. Ap pleciem apliek folliju. Es savā eiforijā vienkārši turpinu iet uz priekšu un baudu emocijas. Apzinos, ka tas ir brīdis, ko nekad neaizmirsīšu. Mans pirmais maratons. Manā 25. dzimšanas dienā. Esmu tik laimīga.

Uzreiz pēc finiša

Pēc finiša

Laima atsūta īsziņu, ka viņi ir stadiona galā pašā augšā un vai es varēšot tur tikt. Mani tas tik ļoti sasmīdināja, es paskatījos uz stadiona augšu un nodomāju – nav jau nemaz tik augstu. Tikt līdz tribīnēm gan bija pagrūti, jo bija ļoti daudz cilvēku, daudz atbalstītāju. Kāds apsargs koordinēja cilvēku plūsmu pāri šauram gājēju tiltiņam, viņš šķita ļoti nopietns un lietišķi deva instrukcijas iet tur vai citur. Es viņam pajautāju, vai pa šejieni varu tikt līdz tribīnēm, viņš paskatījās uz mani, ieraudzīja manu medaļu un folliju ap pleciem, viņa sejā momentā parādījās plašs smaids, viņa balss kļuva tik laipna un saudzīga, viņš man parādīja, kur jāiet un apsveica ar finišu. Tas bija tik mīļi.

Es uzkāpu pa pirmajām trepēm līdz pusei un tad gāju līdz stadiona galam. Ieraudzīju savus lieliskos atbalstītājus, bet viņi mani vēl neredzēja. Es nevarēju sagaidīt, kad līdz viņiem tikšu, bija palikuši vairs pārdesmit metri un diezgan stāvas kāpnes uz augšu. Tad viņi mani pamanīja un sāka atkal sajūsmā gavilēt. Es nokļuvu līdz trepēm, pirmais pakāpiens bija īpaši augsts, es tā ar bažām uz to paskatījos un spēru pirmo soli, bet tad pēkšņi man blakus parādījās abi puiši, kuri pacēla mani un uznesa atlikušos pakāpienus augšup. 

       Tas bija tik ļoti mīļi un gādīgi. Emocijas vēl vairāk plūda pāri malām. Tad jau arī biju pie pārējiem. Apskāvieni, apsveikumi, šokolādes kūka, foto, sarunas, lauru lapas un olīvkoka zars, sajūsma, laime un prieks. Tādu mirkļu dēļ vien ir vērts dzīvot. Tas gan nebija viens mirklis, visa diena bija tik īpaša. Kaut kādā brīdī paspēju nosūtīt sms tiem dažiem uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajiem cilvēkiem Latvijā, kuri zināja par to, ko daru savā dzimšanas dienā. Pārējiem, kuri apsveica dzimšanas dienā, atbildēju aptuveni ar tekstu „Paldies! Tikko noskrēju Atēnu maratonu..”

Mans finiša laiks: 4:35:54, 156. vieta no 472 savā grupā. Par šo pat īsti nav nekādu komentāru, jo, kā jau droši vien var noprast pēc visa iepriekš aprakstītā, neskrēju ar domu izskriet kaut kādā konkrētā laikā. Un labi, ka tā, jo es ne tuvu nestādījos priekšā, cik ārprātīga būs trase un cik ļoti karsts laiks tajā dienā būs. Pie tam varbūt kādu lomu spēlēja arī tas, ka iepriekšējā naktī tā arī neizdevās izgulēties. Godīgi sakot, tagad uz visu atskatoties atpakaļ, šis rezultāts man šķiet pat ļoti labs, ņemot vērā visus apstākļus. Skrējiena laikā bija brīži, kad domāju, ka neiekļaušos 5 stundās. Par 4 stundām nevarēja būt ne runas jebkurā gadījumā, jo mans šī gada ātrākais pusmaratona laiks bija 2 stundas, pie tam ļoti gludajā Ozolnieku trasē.

Savu maratona rezultātu vēl varēšu uzlabot, cik vien labpatiksies. Emocijas no šī skrējiena un šīs dienas man neviens nespēs atņemt. Tā laikam bija burvīgākā dāvana pašai sev, ko es varēju sagādāt, un komplektā vēl ar līdzcilvēku pārsteigumiem un gādību šī diena bija vairāk kā izcila.

Paldies visiem, kuri mani iedvesmoja, kuri mani atbalstīja un neļāva aizmirst par manu sapni! Paldies manam lieliskajam korim un diriģentam, bez kuriem es nemaz līdz Atēnām nebūtu nokļuvusi! Paldies maniem vislieliskākajiem atbalstītājiem un līdzjutējiem, bez kuriem es vai nu vispār nebūtu tikusi līdz finišam vai arī būtu kaut kā aizrāpojusi bez tā konstantā smaida sejā! Paldies visiem lieliskajiem atbalstītājiem, kuri turēja īkšķus, esot Latvijā! Paldies visiem tiem, kuri apsveica pēc tam, kad beidzot uzzināja, ka esmu noskrējusi! Paldies visiem lieliskajiem Atēnu maratona organizatoriem, brīvprātīgajiem, dalībniekiem un atbalstītājiem, kuri bija trases malās gandrīz visu 42 kilometru garumā!

Paldies mammai par šiem 25 gadiem un to, ka esmu!

Paldies Tev, lasītāj, ja izlasīji šo līdz galam!

P.S. Dzīve pēc maratona?

Fiziski viss bija kārtībā jau uzreiz pēc finiša – 10. novembra vakarā sanāca vismaz stundu nostaigāt ar kājām, tas laikam ļoti palīdzēja atgūties. Nākamajā rītā bez jebkādām problēmām uzkāpu Akropoles kalnā. Emocijas un atmiņas bija vienīgais, kas liecināja, ka iepriekšējā dienā esmu noskrējusi maratonu.

Svētku vakariņas tradicionālā grieķu tavernā

Pēc tam vēl vairākas dienas dzīvoju ar absolūtu eiforijas sajūtu, bet, atgriežoties Latvijā, pamazām nācās atgriezties realitātē. Cik lieliski novembra mēnesis bija iesācies, tik briesmīgas bija tā beigas. Gan traģiskie notikumi Latvijā, gan personiski pārdzīvojumi un skumjas.

Bet tā jau tas dzīvē notiek – pa kalniem un lejām, no absolūtas laimes sajūtas līdz pilnīgam izmisumam un atkal atpakaļ. Gluži kā maratonā.